Ziedo jaunam glābšanas auto Ukrainas mediķiem!
Mani sauc Marija Linarte. Man ir 33 gadi, esmu aktrise, pasniedzēja, divu kaķu un viena suņa saimniece, un šī gada augustā es pirmo reizi dzīvē biju Ukrainā. Kā brīvprātīgā devos uz turieni, lai gūtu zināšanas taktiskajā medicīnā. Caur paziņām iepazinos ar ukraiņu brīvprātīgo, kura noorganizēja man iespēju mācīties no kādas vienības mediķiem. Un pēc neilga laika es jau braucu svešā auto Kramatorskas virzienā.
Nokļūstot tur, es diezgan ātri sapratu, ka stāsta centrā tagad būs viņi – četri ukraiņi, kuri glābj dzīvības. Mācīties no šiem profesionāļiem un iepazīt viņus kā cilvēkus ir bijusi viena no lielākajām manas dzīves privilēģijām un veiksmēm. Tagad Ukrainā man ir četri tēti jeb Tato, ar kuriem kopā Ukrainas Neatkarības dienā es pirmo reizi pa īstam ievēroju un, šķiet, sapratu baltā galdauta klāšanas tradīciju. Ir jāsvin tas, ka mēs vispār varam to darīt. Ir jāsvin brīvība, par kuru ir bijis vērts cīnīties. Un tas, ka mēs esam viens otram blakus.
Tagad maniem Ukrainas tētiem ir nepieciešams jauns medicīniskās evakuācijas transports un aprīkojums. Viņu iepriekšējo auto nesen iznīcināja. Visi izdzīvoja, taču viņu iespējas darīt savu darbu tagad ir ierobežotas. Viņu darbs ir bīstams, tāpēc ir svarīgi viņus nodrošināt ar tādu transportu, kas glābj ne tikai karavīru, bet arī sargā pašu glābēju dzīvības. Ārēji tam jāizskatās pēc parasta auto, kuram šķietami nav nekādas saistības ar medicīnu vai militārpersonām, pa vidu tam jārada aizsargmūris, bet iekšpusē tam jāspēj sniegt tādu medicīnisko palīdzību, kādu parasti sagaidām no neatliekamās palīdzības auto. Viņi ir bataljona medpunkts, posms pa vidu. Tuvākās slimnīcas un to aprīkojums ir iznīcināti. Katrs izbrauciens ir risks mediķiem, bet katrs neizbrauciens var kļūt par risku ievainotajam. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt ne tikai jaunu transporta līdzekli, bet arī uzticamu un mobilu medicīnisko aprīkojumu, kas ļauj ātrāk un precīzāk novērtēt ievainoto stāvokli,pieņemt informētus lēmumus un lieki neradīt risku nedz cietušajiem, nedz pašiem palīdzības sniedzējiem, veicot nevajadzīgus pārbraucienus.
Es negribu šo saukt par palīdzības lūgumu. Es gribu aicināt pagarināt 1989. gada Baltijas ceļa rokasspiedienu. Lai roka, ko toreiz pasniedzām cits citam, tiecoties pēc brīvības, šodien sniedzas līdz četriem ukraiņiem, kuri glābj dzīvības. Un kā jau iepriekš teicu, stāsta centrā ir viņi – mani Tato. Pasniedz savu roku un noziedo!
Kopējais ziedojumu mērķis ir 55 000 EUR.
Ziedojumi tiks izmantoti pakāpeniski, prioritāri nodrošinot mediķu drošību un ievainoto dzīvības glābšanai nepieciešamo aprīkojumu. Atkarībā no saziedotās summas līdzekļi tiks izmantoti šādu vajadzību nodrošināšanai:
- Sasniedzot 25 000 EUR tiks nodrošināta jauna auto iegāde, pārbūve un sākotnējā aizsardzība, kā arī ievainoto evakuācijai un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai nepieciešamais pamataprīkojums.
- Sasniedzot 40 000 EUR tiks nodrošināts papildu medicīniskais aprīkojums, kas ļaus mediķiem uzraudzīt ievainoto stāvokli, uzturēt dzīvībai svarīgās funkcijas un sniegt palīdzību arī vissmagāk cietušajiem.
- Sasniedzot 49 000 EUR tiks nodrošinātas papildu aizsardzības sistēmas, tostarp aizsardzībai pret droniem, kā arī aprīkojums, kas palīdzēs mediķiem drošāk turpināt savu darbu.
- Sasniedzot 55 000 EUR tiks nodrošinātas plašākas mobilās diagnostikas iespējas un papildu medicīniskais aprīkojums, kas ļaus ātrāk un precīzāk novērtēt ievainojumus, pieņemt pamatotus lēmumus un sniegt nepieciešamo palīdzību arī ārpus slimnīcas.
Kas notiks ar ziedotajiem līdzekļiem, ja netiks sasniegts minimālais mērķis?
Ja netiks sasniegts minimālais ziedojumu mērķis, saziedotie līdzekļi tiks izmantoti medikamentu, medicīnisko un citu nepieciešamo līdzekļu iegādei. Par to, kas visvairāk nepieciešams, lems paši mediķi, ņemot vērā saziedoto summu un situāciju uz vietas. Tādējādi ziedojumi jebkurā gadījumā palīdzēs viņiem turpināt rūpēties par savējiem.
Katrs ukrainis, kuru satiku, zināja, kas ir Latvija. Un katru reizi bez izņēmuma es dzirdēju vienu un to pašu: “Jūs esat vismazākie, bet atbalstāt mūs visvairāk.” Tas man lika saprast, ka ziedojumi ir kaut kas daudz lielāks par materiālu atbalstu. Tas ir veids, kā mēs pasakām, ka viņi nav vieni. Ka mēs esam blakus. Tās ir rūpes.
Šie četri kungi dalījās ar mani savā pieredzē un zināšanās, mācīja lipināt vareņikus un stāstīja par saviem sapņiem par dzīvi pēc kara. Viņi mani sargāja un par mani rūpējās. Viņi mani pieņēma. Tie ir mīlestības cilvēki. Viņi ir šī stāsta centrs – mani Tato. Un man tā gribas ātrāk viņus satikt un nogādāt viņiem mūsu visu kopīgo rokasspiedienu.
Paldies katram no jums.
Marija
